Dievs Kungs latviešu sirdīs

Dainas, pasakas, mīklas, svētku un godu tradīcijas un paražas ir mūsu tautas vērtības, kuras ir jāglabā un jālolo, jo tās raksturo mūsu tautu gan mūsdienās, gan senatnē. Tās izceļ mūsu vienotību un spēku. Taču tikpat svarīgas ir arī caur Bībeli sniegtās vērtības, kuras vieno cilvēkus visā pasaulē: cieņa pret cilvēku, vecāku godāšana, žēlsirdība un izpalīdzība, čaklums un tikums. Un, brīnums, tieši šīs lietas kā vienas no svarīgākajām tiek daudzinātas arī mūsu tautasdziesmās. Manuprāt, viena no svarīgākajām kristīgajām vērtībām ir paklausība, cieņa un vecāku godāšana. To mums arī vēstī 4. Dieva bauslis: " Tev būs godāt savu tēvu un māti." Bet es, jau maza būdama, svētkos skaitīju šādas dainu rindas: „Laba mana māmuliņa „Ai, bērniņi, ai, bērniņi, Labi mani mācījusi: Klausat tēvu, māmuliņu! Ne sunīša kājām spert, Mūžam saule debesīs, Ne guntiņas pagalītes.” Ne mūžam tēvs māmiņa.” Te skan cieņa pret tuvāko, vecākiem un pret jebkuru citu cilvēku, jo visi esam Dieva bērni. Jo īpaši ir jāciena tēvs ar māti, kuri deva mums dzīvību, audzināja, ģērba un baroja mūs. Viņi palīdzēja rast ceļu pie Dieva. Mūsdienās jaunieši nenovērtē savu vecāku pašatdevi un ziedošanos, uztver to kā pašsaprotamu lietu, neieklausās viņu teiktajā, jo šobrīd ir vaļā visa pasaule, šobrīd svarīgi ir tikt no tēva un mātes pēc iespējas tālāk, tikai kabatas naudu gan ir svarīgi saņemt. Pārējais, kas attiecas uz vecākiem, šķiet nesvarīgs. Atjēgšanās notiek tikai tad, kad kādu no viņiem zaudē. Tāpēc, manuprāt, šai vērtībai būtu jābūt aktuālai mūsu, jauniešu, ikdienā. Jautājums tikai- cik vecāki to ir mācījuši saviem pēcnācējiem.