Eduards Berklavs savas atmiņu grāmatas "Zināt un neaizmirst" noslēgumā atzīst, ka viņš sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo viņam ir bijusi laime cīnīties par savas tautas brīvību, labklājību, garīgu uzplaukumu.[3, 354] Pēc Eduarda Berklava viedokļa: „Laime ir tad, kad cilvēks var ko darīt, lai piepildītos paša gaišākie sapņi, kad redz paša paveikto, lai nostiprinātos cilvēcība, godīgums, kad tautas sāpe ir arī paša sāpe.” „Galvenais, kas cilvēkam vajadzīgs, lai viņš justos labi, lai ir mērķis, pēc kura tiekties ne vien pašam sev, bet visas savas tautas labā.” [3, 354-355]
Darba autore secina, ka ar savu vīrišķīgo un godprātīgo rīcību Berklavs ir ieguvis dziļu cieņu patriotisko tautiešu vidū, bet arī lielu naidu gļēvo un oportūnistisko jauno veclaiku varasvīru aprindās. Bet Berklavu ir grūti nomelnot un apvainot, jo visai viņa politiskajai darbībai ir bijis raksturīgs nesavtīgums. Arī šai ziņai viņš krasi atšķiras no daudziem patoloģiski alkatīgiem "tautas kalpiem" atjaunotajā Latvijā. Pēc darba autores domām, ikkatram Latvietim īpaši jauniešiem ir vērts ieklausīties Eduarda Berklava stāstījumā par nesenās pagātnes norisēm un izvērtēt cik svarīgs toreiz bija Berklava organizētais darbs Latvijas atbrīvošanas gaitā, tieši tas palīdzētu jaunajai paaudzei mazāk kļūdīties un dzīvē atrast pareizo ceļu.
Darba noslēgumā autore vēlas teikt, ka piedāvātā pieeja Eduarda Berklava personības izprašanai nepretendē un tās pilnību, proti, piedāvāto materiālu var papildināt un apstrīdēt, kas arī būs pareizi, jo kā jau tika minēts vienota viedokļa par šo tēmu vēl joprojām nav. Darba autore mēģināja izskatīt Eduarda Berklava uzskatu transformāciju pēc savas pieejas šai tēmai, bet aptvert visus iespējamos un piedāvājamos uzskatus par šo problēmu tāda neliela darba ietvaros nav iespējams, lai panāktu plašāku šīs problēmas apskatu būtu nepieciešami daudzpusīgāki pētījumi.
…
