Latvijas satversmes 91. pantā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Vēl par diskrimināciju ir runāts Darba likumā. Šā likuma 7. pantā sacīts, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Ar vienlīdzīgām tiesībām domāts, ka darba devējam jānodrošina darba apstākļi bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskās vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Tāpat Darba likuma 33. pantā teikts, ka darba intervijas laikā nav pieļaujami tieši vai netieši diskriminējoši jautājumi, piemēram, par grūtniecību, ģimenes vai laulības stāvokli, iepriekšēju sodāmību, reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskas konfesijas, politiskas partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskas organizācijas un par nacionālo vai etnisko izcelsmi.
Diskrimināciju var iedalīt tiešajā un netiešajā diskriminācijā. Vislabāk var pamanīt tiešo diskrimināciju. Šis diskriminācijas veids pastāv, ja darba devējs noteiktai darbinieku grupai piemēro acīmredzami labvēlīgākus nosacījumus. „Tiešā diskriminācija rodas, ja ar vienu personu apietas sliktāk, nekā ar citu analoģiskās situācijās rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, vecuma, invaliditātes vai dzimumorientācijas dēļ.” [7] No tiešās diskriminācijas gan darba devējam, gan darbiniekam tomēr vieglāk izvairīties, jo tā ir vieglāk konstatējama. Darba devējs necentīsies diskriminēt darbinieku, jo viņam jāiegūst no darbinieka pēc iespējas lielāka atdeve. Biznesa nedrīkst būt noteicošais pie kādas reliģijas vai tautības pieder darbinieks, vai darbinieks ir vīrietis vai sieviete. „No biznesa viedokļa diskriminācijai nav nekāda pamata. Diskriminējoša prakse darbā tikai ierobežo efektīvu esošo darba-spēka zināšanu un spēju izmantošanu, kas ietekmē ne tikai pašu biznesu, pazeminot tā konkurētspēju, bet arī sabiedrības ekonomisko attīstību kopumā.” [5] Pie tiešās diskriminācijas arī darbiniekam vieglāk aizstāvēt savas tiesības. To vēl vairāk atvieglo apstāklis, ka strīda gadījumā darba devējam uzliek pienākumu pierādīt diskriminācijas neesamību.
…
