Dostojevska romānā "Noziegums un sods" risinātās problēmas

Romāns „Noziegums un sods” tika iecerēts smagā autora Fjodora Dostojevska dzīves periodā, ko viņš aizvadīja katorgā. Tieši tur, katorgā, rakstnieks sastapās ar personībām, kas vērtēja sevi augstāk par sabiedrības morāles likumiem un principiem. Uz jautājumu, vai var iznīcināt citus cilvēkus citu laimes labā, autors un viņa varonis atbild atšķirīgi. Pasaulē nevar pastāvēt harmonija, ja bērnam nobirs kaut viena asariņa (Rodions taču nogalina Lizavetu un viņas vēl nedzimušo bērnu). Bet varonis taču atrodas autora varā, tāpēc romānā Rodiona Raskoļņikova anticilvēciskā teorija cieš sakāvi. Varoņa dumpis, kas ir pamats viņa teorijai, ir sociālas nevienlīdzības radīts. Tā nav sagadīšanās, ka saruna ar Marmelādovu bija pēdējais piliens Raskoļņikova šaubu jūrā – viņš beidzot nolemj nogalināt veceni-augļotāju. Nauda – apdalīto glābiņšs, tādas ir Raskoļņikova domas. Taču Marmelādova liktenis atspēko šo apgalvojumu. Viņu neglābj pat viņa meitas nauda, viņš ir sagrauts morāli un vairs nespēj izkļūt no dzīves grūtību lamatām. Sociālā taisnīguma izveidošanu vardarbīgā veidā Raskoļņikovs skaidro kā „asinis pēc sirdsapziņas”. Rakstnieks attīsta šo teoriju tālāk un parādās Raskoļņikova „dubultnieki”. „Mēs esam viena lauka ogas”, saka Svidrigailovs Rodionam, tadējādi uzsverot viņu līdzību. Svidrigailovs un Lužins izsmēla ideju par atteikšanos no principiem un ideāliem līdz galam. Viens zaudē laba un ļaunā izjūtu, bet otrs izceļ personiskā labuma gūšanu. Tas viss - loģisks nobeigums Raskoļņikova prātojumiem.
…