Laikā, kad nebija jākaro, pārsvarā Artūrs gulēja hospitālī, bet bija arī atvaļinājuma brīži, kad strēlnieks varēja baudīt savu brīvo laiku. To viņš pārsvarā pavadīja līdzīgi saviem kolēģiem – izklaidējoties (vismaz cenšoties izklaidēties). Tika darīts viss, lai kaut uz brīdi aizmirstu par šausmīgajām karalauka ainām un zaudētajiem tuviniekiem: „Divas nedēļas mēs esam dzīvojuši līdz pēdējam sasprindzinātiem nerviem, un tagad, zinot, ka naktī nāks rīdzinieki un mēs varēsim divas nedēļas vāļāties pa otru Daugavas malu, — mēs tikai tagad manām un jūtam, cik liels ir mūsu nogurums.”
Izmantodams šādas liriskās atkāpes, Grīns mums vēlās parādīt, ka, arī iesākoties karam, dzīve nebeidzas, un strēlnieki nav mašīnas, kas caurām dienām tikai karo vai sēž ierakumos. …