Rakstot pārspriedumu, es apjautu lietas, kuras nesapratu agrāk. Mana māju valoda ir daļa no manis, ko es nekad neatmetīšu un neaizmirsīšu, es to vienmēr turēšu tuvu un lepošos par to. Es saprotu, ka savu dzīvi es nevaru mainīt, man tas nav jādara. Vieta, kur esmu dzimusi ir mana liktenīgā, protams, apgūstot citas valodas, paveras plašāks loks uz dzīvi, kas ir labi, bet latviešu valodu nekad nenoniecināšu. Es novēlu katram kādreiz aizdomāties par šādu tematu. Ļoti ceru, ka tie dzejnieki, kas vēl pagaidām nenovērtē savu dāvanu – iespēju rakstīt dzeju latviešu valodā – ar laiku sāks to novērtēt. …