Sieviešu diskriminācija Latvijā izpaužas visdažādākajos veidos. Viens no spilgtākajiem piemēriem tam ir darba samaksas apmērs - kopumā valstī 1999. gadā sieviešu vidējā darba alga bija 80% no vīriešu vidējās darba algas. Tas liecina, ka darba samaksas ziņā darba tirgū pastāv dzimuma diskriminācija, sievietes ir spiestas vairāk mācīties, lai spētu darba samaksas ziņā konkurēt ar vīriešiem. [6] Nodarbināto sieviešu īpatsvars darba devēju vidū salīdzinājumā ar darba devējiem vīriešiem ir mazāks (piemēram, 2000. gadā vīriešu un sieviešu darba devēju īpatsvars darba tirgū bija attiecīgi 5,8% un 2,5% [4]), turklāt sievietēm nākas saskarties arī ar tādām problēmām kā atlaišana no darba grūtniecības vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma dēļ un darba atteikšanu sievietēm reproduktīvajā vecumā – uzņēmēji uzskata, ka bērnu dzemdēšana un audzināšana negatīvi ietekmēs viņu darba produktivitāti [7; 13]
Viens no svarīgākajiem apstākļiem, kas vairo sieviešu diskrimināciju ir sabiedrībā pastāvošie stereotipi par vīriešu un sieviešu dzimumu lomu sadalījumu. Raksturojot dzimumu stereotipus, parasti tiek uzsvērts, ka vīrieša uzdevums ir materiāli nodrošināt ģimeni, bet sieviete ir tā, kurai ir jārūpējas par mājas darbiem. Pētījumu centra SKDS veiktā pētījuma “Iedzīvotāju attieksme un izpratne pret dzimumu līdztiesības jautājumiem” (2001) rezultāti atklāja, ka sabiedrībā diez gan spilgti izpaužas darbu dalījums „sieviešu” un „vīriešu” darbos. Par sieviešu pienākumiem viennozīmīgi tika atzīta ēst gatavošana un mājas uzkopšana. Tradicionāli pie „sieviešu darbiem” tiek pieskaitītas arī rūpes par apģērbu (t.sk. veļas mazgāšana, labošana, gludināšana), bērnu audzināšana, daļa dārza darbu (piemēram, ravēšana), iepirkšanās. [9; 5] Savukārt vīriešu pienākumi ģimenē galvenokārt tika saistīti ar divām jomām – ģimenes uzturēšana un darbi, kas saistīti ar tehniku (santehniku, elektroierīcēm, to labošanu), prasa lielāku fizisku piepūli, vai tradicionāli tiek pieskaitīti „vīriešu” darbiem, kaut arī neprasa īpašu fizisku spēku vai specifiskas zināšanas. [9; 7] Turklāt stereotipiska domāšana Latvijā ir sastopama arī darba tirgū, kad daudzas profesijas tiek uzskatītas tikai par vīriešu vai sieviešu darba lauku. Jau iepriekš minētā pētījuma dalībnieki atzina, ka savā personīgajā pieredzē ir saskārušies vai no citiem dzirdējuši par dzimumu diskrimināciju noteiktas profesijās. Jāatzīst, ka viņi galvenokārt runā nevis par to, ka kādam dzimuma būtu liegtas iespējas iegūt noteiktu profesiju, bet par pārējo šīs profesijas pārstāvju vai sabiedrības attieksmi pret sievietēm vai vīriešiem noteiktās profesijās. Par šādām profesijām tika atzītas sievietes ķirurģes un advokātes un vīrieši medbrāļi vai bērnu dārza audzinātāji. [9; 17]
Analizējot dzimumu līdztiesības jautājumus, es nonācu pie secinājuma, ka mūsdienās viens no galvenajiem dzimumu stereotipu un dzimumu nevienlīdzības kultivētajiem ir reklāma. Reklāmas mērķis ir pievilināt tik daudz patērētāju, cik nepieciešams, lai attiecīgo preci vai pakalpojumu būtu ekonomiski izdevīgi ražot. Lai potenciālo pircēju par kaut ko pārliecinātu, vispirms ir jāpiesaista viņa uzmanība, ko var efektīvi panākt, reklāmā izmantojot tādu instinktu kā seksualitāte. Lai gan ir atzīts, ka sievietes ir galvenās pircējas - viņas ir tās, kuras pērk vairāk, vīrieši veic naudas izteiksmē vērtīgākos pirkumus [2], līdz ar to liela daļa reklāmu ir vērsta uz vīriešiem kā galvenajiem pircējiem un patērētajiem. Vīrietis kā potenciālais pircējs reklāmā parasti pievērš uzmanību sievietei. Ja šī sieviete ir skaista, jauna, ar atkailinātu ķermeni, tad vīrieša skatiens, protams, aizkavējas uz ilgāku laiku [2], ko veiksmīgi izmanto reklāmu veidotāji, un attēlo puskailas sievietes uz jumtu segumiem, kopā ar būvniecības materiāliem vai smaržām, blakus alkohola izstrādājumiem, akcentējot sievietes ķermeņa un pudeles formu sakritību utml. Šis apstāklis rada arī virkni negatīvu stereotipu par latviešu sievietēm.
…
