Dzīve un nāve filosofijas skatījumā

Līdzīgi kā ar nāves jēdzienu, arī tam ir jābūt pakļautam apziņas brīvībai. Izrauties no pūļa ilūziju skavām un nodoties kaislīgai, apzināties spējīgai, brīvībai uz nāvi. Filozofijas atīstības posmā pēc Heidegera, skaidri nolasāms, kā šis “brīvība uz nāvi” jēdziens transformējas, kā rezultātā izkristalizējas transhumānisma idejā par “brīvība uz neierobežotu eksistenci”. Citiem vārdiem, ja mēs varam izvēlēties brīvību par savas individuālās eksistences noslēgumu, tad kādēļ mēs nevarētu izvēlēties arī eksistences nebeigšanu, tās neierobežotu kontinuitāti? Un lūk, šajā vietā tiek pieslēgta zinātne, uz šīs idejiskās bāzes pamata jau šobrīd ir veiksmīgi eksperimenti par vairāku indivīdu prātu saslēgšanu vienotā tīklā, paralēli tam, ar bagātīgu finasējumu nodrošinātās kompānijas (piemēram Carboncopies.org un Google ar savu “Google Brain” projektu) intensīvi strādā pie prāta digitalizēšanas mehānisma izveides. Tādejādi liekot ceļu uz prāta eksistenci, kas būtu neierobežota nedz telpā, nedz arī laikā.

Jau sākot no Sokrata, fiozofija ir centusies mainīt cilvēka eksistences vērtību, no haosa radot kārtību, caur intelektu nonākt līdz apziņas brīvībai, kas būtu spējīga iespaidot kā sabiedrību, tā arī civilizācijas virzību. Un šobrīd mēs strauji tuvojamies šo gadsimtiem ilgā intelektuālā ceļa straujam izrāvienam, kur filozofiskā doma iegūs savu augstāko materializācijas pakāpi, pārkāpjot cilvēka fiziskos ierobežojumus un padarot šķietami netveramo apziņu par noteicošo evolūcijas virzītājspēku, fundamentāli transformējot dzīves un nāves jēdzienus.
…