Katru dienu pavadot ar bērniem, apzinos to cik lielu lomu spēlē vēcāki, skolotāji un visi citi pieaugušie. Savā veidā mūsu „misija” ir palīdzēt bērniem pilnvērtīgi augt un attīstīties, lai arī viņi kādreiz darītu to pašu. Darot šo darbu esmu iemācījusies priecāties par saulainām dienām, par padarītu darbiņu, par katru apskāvienu un mīļu vārdu. Esot ar bērniem varu aizmirst par to, ka aiz loga ir lielā, stresa pilnā dzīve. Vairs nevēlos gausties par lietainu dienu, bet izbaudīt dabas skaistumu, lēkāt pa peļķēm un elpot pasakaini tīro gaisu, kas ir pēc lietus. Nevēlos sēdēt istabā ar sarauktu pieri, jo ārā ir ziema un grādi ir zem nulles, bet doties pie jūras, pastaigāties,slēpot, celt sniegavīru. Katru dienu vēlos nodzīvot tā lai tā man sagādā patiesu prieku un gandarījumu. Līdz ar to ikdienas darbus cenšos paveikt laicīgi, lai atlikušo laiku varu pavadīt ar saviem mīļajiem, iepriecinot sirdis.
Ja paskatos uz savu dzīvi pāris gadus uz priekšu, zinu, ka tajā velos redzēt savu ģimeni. Ģimeni, kurā es ar savu otru pusi esmu kā sakne kokam. Zinu, ka tad mana dzīves jēga būs ģimene, bērni. Taču, kamēr neesmu tik nopietnu soli spērusi, velos pilnveidot savu iekšējo pasauli un darīt pēc iespējas vairāk labu, jo ticu, ka viss labais ko esmu darījusi ar laiku naks mans atpakaļ.
…