Nāve, dzīvība un transcendence ir tēmas, kurām mūsdienu zinātnieki vēl nav atraduši vispārpielietojamu skaidrojumu. Tikai nedaudz cilvēki apgūst tādas modernās mācības kā teosofija, antroposofija vai dzīvās ētikas mācība, lai iepazītu kaut dažus informācijas avotus, kuri sniegtu ticamus šo būtisko eksistenciālo jautājumu skaidrojumus mūsu rietumnieku pasaulei.
Iemesls nožēlojamam faktam par dzīves jēgas izpratnes un transcendentālo pasauļu uztveres trūkumu ir skaidrojams tikai ar to, ka līdz šim minētajām tēmām esam veltījuši pārāk maz uzmanības.
Uz pārdomām rosina cilvēki, kuri sniedz saprātīgas un ticamas liecības par neredzamiem spēka jeb enerģijas laukiem cilvēka ķermeņī – čakrām , kā arī pierādāmi fiksēta domu apmaiņa starp dzīviem un mirušajiem. Šie tad arī ir saskares punkti ar transcendentālo pasauli. Aŗī ziņas par bērniem, kuri atceras savas iepriekšējās dzīves, ir fakti, kuri īpaši pēdējos gados vairumā tiek novēroti izcili apdāvināto jeb “indigo” bērnu liecībās.
Mēs varam secināt, ka cilvēku apziņā ir modusies vēlme izzināt un izprast šo jautājumu būtību. Pēdējās desmitgadēs arī pazīstami zinātnieki ir pievērsušies šo būtisko jautājumu – dzīvības, nāves un transcendences likumsakarību skaidrojumam,
Fiziķi Fritjofs Kapra un Hans Peters Dirrs savās publikācijās ir norādījuši, ka šajās jomās notiekti būtu jāievieš lielāka skaidrība.
Savā grāmatā “Pāŗmaiņu laiks” Kapra par tēmu dzīvība un nāve raksta:
”Psihoterapijas seansā pieredzētā saskare ar dzīvību un nāvi bieži līdzinās eksistenciālai krīzei, jo šī pieredze liek cilvēkiem nopietni aizdomāties par viņu dzīves jēgu un to veidojošiem priekštstatiem par viņu vērtībām.
Pasaulīgas ambīcijas, konkurences cīņa, varaskāre, mantkārība, tieksme ieņemt arvien augstāku sociālo stāvokli – viss minētais kļūst pilnīgi bezvērtīgs eventuāli tuvu stāvošas nāves priekšā.”
…