"Dzīvot ir savas iedzimtās dāvanas attīstīt līdz augstākai pilnībai" (R.Blaumanis)

Katram no mums ir sava dzīve, kas, protams, pašam ir ļoti svarīga un nozīmīga. Mēs katrs domājam, ko darīt, lai būtu labāk, lai padarītu savu dzīvi skaistāku, brīnišķīgāku un priecīgāku. Mēs cenšamies arī darīt tā, lai citiem būtu laimīgāka dzīve un priecīgāks skats uz visu. Manuprāt, ikviens cilvēks dzīvē ir iedomājies: „Kāda šai dzīvei ir jēga? Kāpēc man kaut kas ir jādara, ja man nekas nesanāk?” Tādos brīžos vispareizāk ir sākt domāt: „Ko es īsti vēlos, kas man vispār padodas?”
Ar laiku cilvēki, manuprāt, saprot, ka nevajag visam atmest ar roku. Nevajag nodarboties ar to, kas pašam nepatīk, mums katram dzīvē ir jāatrod tā nodarbošanās, kas mums pašiem tīk vai interesē, vai arī vienkārši padodas.
Kad cilvēks piedzimst, manuprāt, viņam jau ir dotas kādas spējas, tikai viņš pats to neapjauš. Augot arvien lielākam un lielākam, ir jau jāsāk domāt par savu nākotni un kāds būs hobijs, ar kuru varēs nodarboties. Ir daži, kas domā, ka viņiem ir nolemts būt nelaimīgam un visu dzīvi pavadīt bezdarbībā, bet, manuprāt, vēlāk, kad cilvēks paaugas, viņš saprot, ka viņa dzīve ir pavadīta lieki, jo nav attīstījis savas dāvanas līdz augstākajai pilnībai. Mēs esam cilvēki un, ja paši vēlamies, varam sasniegt ļoti daudz, tikai mums ir jāsaprot, ka katram piedzimstot ir dota kāda dāvana, un diemžēl ir tādi cilvēki, kas vai nu nesaprot, ka tāda ir dota, vai arī dzīve ir nolēmusi, ka šis cilvēks to dāvanu nespēs izmantot visu savu dzīvi vai vispār nekad.
Kā zinām, ir cilvēki, kuri piedzimst ar fiziskām vai garīgām problēmām, tie diemžēl nespēj izmantot savas iedzimtās dāvanas, tomēr viņi var priecāties par saviem tuvajiem. Manuprāt, katrs cilvēks, lai nu kādas viņam būtu problēmas, spēj ieraudzīt dzīvē kaut ko pozitīvu, kas liks viņam pasmaidīt.
…