Loks (1632-1704) dzimis Anglijā jurista ģimenē. Spēcīgākie viņa bērnības iespaidi saistīti ar Anglijas buržuāzisko revolūciju (Tika gāzts Stjuartu absolūtisms. Ar Slaveno revolūciju Anglijā tika panākts kompromiss starp buržuāziju un muižniecisko aristokrātiju un iedibināti tādi politiskās iekārtas pamati, kas galvenos vilcienos saglabājušies līdz pat mūsu dienām..) un pilsoņu karu. Beidzis Vestminsteras klostera skolu un studējis Oksfordā (par juristu). Pēc tam Oksfordā strādāja kā profesors un mācīja sengrieķu valodu un retoriku. Vēlāk kļuva par mājskolotāju kādā aristokrātu ģimenē - varēja apbrukāt visu Eiropu. Šajā laikā sāk strādāt pie sava sacerējuma „Eseja par cilvēka prātu” (pie tā strādāja 19 gadus).
Šajā darbā iztirzāti visi fundamentālie tā laika filozofijas jautājumi, un tas ir pirmais sacerējums jauno laiku filozofijas vēsturē, kas speciāli veltīts izziņas problēmām. Ar šo darbu Loks turpināja attīstīt F. Bēkona ievadīto metafiziskā materiālisma virzienu Anglijas filozofijā. Izstrādāja uzskatus, kas būtiski atšķīrās no tradicionālā teoloģiskā pasaules uzskata, kurš atzina cilvēkam līdzīgas pārpasaulīgas būtnes – Dievu. Viņš noraidīja cilvēkveidīga dieva esamību, bet atzina kādu pārpasaulīgu radošu spēku, dievību, radītāju, taču nekur neprecizēja šīs būtnes funkcijas. Viņaprāt, dvēsele pēc savas dabas ir materiāla, tomēr tā ir nemirstīga (pretruna, jo materiālas lietas nevar būt mūžīgas). Principā viņš pievērsās cilvēka idejām, to avotiem, drošticamībai un zināšanu patiesuma normām.
Cilvēka prāta izpētes programma. Loks uzskatīja, ka tieši prāts paceļ cilvēku pāri citām būtnēm. Prāts līdzīgi acij dod mums iespēju redzēt un uztvert visas citas lietas, neuztverdama pati sevi, tādēļ vajadzīga prasme un pūles, lai to distancētu un padarītu par pētīšanas objektu (izzināt pašam sevi). …
