Nav noslēpums, ka politikas fenomens ir ļoti daudzpusīgs un tām piemīt vairākas dimensijas. Viena no tām ir internacionālisms. Internacionālisms ir politikas teorija vai prakse, kuras pamatā ir transnacionālā vai globālā sadarbība. Pats termins „globalizācija”, faktiski nozīmē, ka mūsu dzīvi veido notikumi, kas norisinās, un lēmumi, kas tiek pieņemti ļoti tālu no mums pašiem. Globalizācijas galvenā īpašība ir tas, ka ģeogrāfiskais attālums un teritoriālās robežas, kas pastāv starp valstīm un cilvēkiem, kļūst par mazsvarīgu faktoru gan politikā, gan citās cilvēku dzīves sfērās. Tas norāda uz to, ka gan nacionālās, gan lokālās (vietējas) valsts vai citu politikas dalībnieku intereses ir pakļautas globālām interesēm. Globalizācijas process bija piedzīts ar tehnoloģijas attīstību, jo tehnoloģijas ietekmē daudzas cilvēku dzīves sfēras, sākot no satelīttelevīzijas, interneta un beidzot ar kodolieročiem un vides piesārņojumu. Globalizācijas procesam ir arī ideoloģiski-politiskā dimensija, šo procesu var saistīt ar liberālās demokrātijas triumfu gandrīz visās pasaules valstīs.
Augošā valstu savstarpēja atkarība arī ir globalizācijas rezultāts. Lai izdzīvot un palikt konkurent spējīgas, valstis ir spiestas iestāties starptautiskajās savienībās un cieši sadarboties ar citām valstīm.
Par galveno ekonomiskās sistēmas “aktieri” un neatsveramu autoritāti tiek uzskatīta valsts. Tomēr arvien skaļāk izskan idejas, ka starptautiskās ekonomiskās sistēmas vadības groži tiek nodoti transnacionālo kompāniju (TNK) un finansistu rokās, kas, izmantojot materiālo kapacitāti, veiksmīgi manipulē ar valstīm un politiku. …
