Dzīvojot 21.gadsimtā, kad pasaule konstanti mainās un kad tiek pieņemtas jaunas normas un standarti, lielai daļai, no mūsdienās strauji progresējošās sabiedrības, varētu šķist, ka reālpolitikas koncepts, kas praktiski balstās uz elastīgumu, kas netiek ielikts stingros politisko uzskatu rāmjos, kurā tiek piedāvāta lielāka neierobežotība un kas pielāgojas tā brīža politiskajām un ekonomiskajām vajadzībām, ir paraugs, pēc kura būtu jāveido gan valstu iekšpolitika, gan valstu savstarpējās diplomātiskās attiecības. Tomēr reālpolitikas konceptā ir arī otra puse, kas balstās uz valstu savtīgajām interesēm, jo šajā konceptā valstis neveido vienotu kopienu, bet katra pastāv par sevi un savām interesēm. Reālpolitikas konceptā bieži vien netiek ievērots humānisms, kā arī tiek aizmirsts par morālajiem, ideoloģiskajiem un ētiskajiem aspektiem. Lai gan visbiežāk tiek runāts tieši par reālpolitikas negatīvo pusi, tādā veidā cenšoties pēc iespējas vairāk reducēt tās pielietošanu, ir valstis, kas izvēlas piekopt šo konceptu gan brīvprātīgi, gan arī, varētu teikt, piespiedu kārtā.…