Lai atbildētu uz jautājumu, kādēļ valsts sagrābšanas risks ir tieši tāds un ne savādāks, ir nepieciešams aplūkot pagātnes politiskās elites uzvedību. Igaunijā, par Komunistiskās partijas valdīšanas laikā, pārstāvniecības līmenis bija salīdzinoši augsts. Situācija Lietuvā bija atšķirīga – pirmsdemokrātiskās Lietuvas sabiedrība bija vāja un līdzdarboties negriboša. Latvijā, salīdzinājumā ar pārējām divām Baltijas valstīm, nebija demokrātiski akceptētas Komunistiskās partijas pēcteču partijas. Tajā pašā laikā arī civilā sabiedrība bija vāji attīstīta.
Tieši pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas sabiedrības iesaistīšanās politikā, tās līdzdalība, kā arī politisko partiju loma un mērķi bija īpaši svarīgi turpmākas valsts veidošanas gaitā, jo tieši šiem pirmajiem spēkiem bija jāveido visas valsts turpmākā attīstība stratēģija. Tādēļ bija svarīgi, ka pie varas nāk partijas, kuras ir maz saistītas ar Krieviju un tās Komunistisko partiju. Lai to realizētu, īpaši aktīvai ir jābūt sabiedrībai, jo bez aktīvas sabiedrības līdzdalības tas nebūtu iespējams. Tieši šī problēma īpaši bija izteikta Latvijā, tieši tādēļ tā vēl šodien cīnās ar augsto valsts sagrābšanas risku.
Būtībā zema sabiedrības aktivitāte un neiesaistīšanās politikas veidošanā ir galvenais iemesls valsts sagrābšanas riskam. Vāja sabiedrības iesaistīšanās veicina zemi kvalificētas un nekompetentas politiskās elites veidošanos un tieši nekompetenta politiskā elite ir tā, kas vairo valsts sagrābšanas risku. Uzskatu, ka Latvijā salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju, valsts sagrābšanas risks ir lielāks tieši pilsoniskās sabiedrības neiesaistīšanās dēļ.
…