Eksistenciālisma izpausmes Albēra Kamī darbā "Mēris"

„(..) Tagad viņi uzņēma slimību pat ar zināmu padevību. Vienīgi bērns tai pretojās visiem spēkiem. Rjē, kurš ik pēc brīža taustīja mazajam pulsu, - starp citu, bez īpašas vajadzības, bet drīzāk, lai atbrīvotos no sava bezspēcīgā stinguma, - sajuta, acis pievērdams, tā viļņojumu sajaucamies ar viņa paša asiņu strāvojumu. Tad viņš saplūda ar nāves mokās guļošo bērnu un centās viņu atbalstīt ar visu savu veselo spēku (..).”
Un atkal tiek pierādīts, ka nāves priekšā cilvēks ir bezspēcīgs. Ja ne tieši nāves priekšā, tad kāda augstāka – pārāka spēka priekšā, kas izlemj, „kuram ir jāpaliek un kurš uz uguni jānes”. Vai arī vienkāršāk – ja neviens īpaši nešķiro, bet visu izšķir gadījums. Nejaušība.
„Bet uz mirkli abu siržu pulsācija zaudēja saskaņu, bērns viņam izslīdēja, un viņa pūles sabruka tukšumā.”
Svētais Panlū tēvs mēri centās attaisnot, definējot to kā Dieva gribu. Bet arī reliģijas mācība šādos apstākļos zaudēja savu jēgu. Kurš gan spēj noticēt, ka Dievs vēlējies bērnam uzlikt šādas mocības, lai tas izpirktu cilvēces grēkus? Lai arī Panlū neatkāpās no saviem sludinājumiem, manuprāt, viņš pats vairs tiem neticēja. Šausminošā nelaime atņēma ticību jebkādam taisnīgumam virs zemes.

…