Eksplikācija par Žana Batista Moljēra komēdiju "Mizantrops"

Scenogrāfija ir ieturēta minimālisma stilā. Lielākoties tiek izmantota tukša telpa, kurā galvenais izteiksmes līdzeklis ir aktieru plastika un jēdzieniski ietilpīgas detaļas – daži soli, uz kuriem lekcijas epizodē sēž studenti un zāles vidū uz grīdas nevērīgi samestas vairākas grāmatas, norādot uz paviršo attieksmi pret patiesām zināšanām. Izrādes gaitā ik pēc noteikta laika tiek mainīts skatuves fons – no pelēka uz sarkanu, akcentējot sabiedrības vienveidību, kura tiek pretnostatīta galvenā varoņa individualitātei un iekšējo izpausmju emocionālajam dramatismam. Pelēka krāsa simbolizē neskaidrību un izplūdušas robežas. Tā ir masu un ikdienišķuma krāsa, kā arī norāda uz kriticismu, melanholiju, skumjām, depresiju un askētismu. Savukārt sarkanais tonis ir orientēts uz spēku, izturību, enerģiju, uzdrošināšanos, mīlestību, tā izjūt vajadzību pēc taisnības un cīnīšanos par savām tiesībām.
Izrādes struktūra tiek sadalīta divās daļās, neskatoties uz to, ka autora luga iedalīta piecos cēlienos. Pirmā daļa ir atraktīva, azartiska drāmas un farsa izspēle ar spraigiem dialogiem, savukārt otrās daļas sākums un beigas arī spēles manierē ir pilnīgs pretstats - temporitms ir liriski rāms, lēns, apcerīgs un melanholisks, noslēdzoties ar Alsesta monologu eksistenciālā noskaņā atstājot vietu skatītāju pārdomām un dažādai interpretācijai par viņa tālāko likteni.

…