Sākotnējā iecere, iepazīstot šo materiālu bāzi, bija atrast vēl kādu pavedienu latviešu dejas idejai, kas līdz šim nav izmantota. Bet pēc grāmatas izlasīšanas sapratu, ka viss jau ir izmantots krustu šķērsu. Vienīgā akcentējamā doma palika par kustību saules virzienā, kas attiecīgi ir pret dejas ceļu un pastarpināta ideja par egles lomu latviešu folklorā un tieši vedībās. Jau līdz šim biju meklējusi dejās dziļāku būtību, jēgu, jo priekš manis deja nav tikai zīmējumi un kustības. Būtiska loma ir arī mūzikai un izdziedātajiem vārdiem, kas pauž dziļu latvisko garu. Iepazīstoties ar materiālu vēlreiz pārliecinājos, ka manas zināšanas par senlatviešu ikdienu ir pietiekama un tās spēju papildināt ar nelieliem faktiem, piemēram, ka latviešu dejas pamatkustība ir lēciens, kas simbolizē labvēlības gūšanu, jaunu darbu sākšanu un veco darbu pabeigšanu. Šī kustība rit cauri lielākajai daļai latviešu deju, jo tā atspoguļo zemnieku dzīves elementus. Vēl viens ieguvums, šo grāmatu izlasot, bija literatūras saraksts, kas man sniedza papildus literatūru, lai pētītu dejas un latvju zīmju kopiedarbību, ko J. Jansons apraksta grāmatā „Maģija latviešu tautas tradīcijās.”
Ikkatram, kas saistīts ar latviešu deju ir jāapzinās senatnes mantojums, kas atspoguļojas arī dejas jomā. Mums ir jāzina par folkloras un mitoloģijas iezīmē, jāpārzina latvju zīmes un to nozīmes un tikai tad, zinot lietu patieso nozīmi, var teikt, ka esam latviešu dejas dejotāji un tās attīstības turpinātāji. Ir jāņem vērā E. Siliņas rakstītais: „Jaunrades deju radīšanā svarīga ir patiesu vērtību atsijāšana no šķietamā, saglabājot latviešu tautas dejas elementus visdažādākajās izpausmes” (Siliņa, 1982, 98). Mums kā deju pedagogiem ir svarīgi apgūt latviešu dejas pamatus un tos mācīt jaunajām paaudzēm, turklāt ir jāstāsta apgūtās zināšanas par folkloru, mitoloģiju, zīmēm, kas atspoguļojas dejā, lai dejotājiem būtu zināšanas, par to, ko viņi izdejo. Ja mēs neatjaunosim senlatviešu deju tradīcijas, vai vismaz tās nenofiksēsim, mēs pazaudēsim latviešu dejas būtību, jo jau tagad par šo jomu ir tik maz faktisku liecību. Mēs nedrīkstam aizmist savu vēsturi, ir jātur godā senatnē veidotais un ar to ir jālepojas, mums pašiem ir sava vēsture, savas tradīcijas un nav vajadzība dzīties pakaļ cittautu ietekmei.
…