Ēnu ekonomika ir liela problēma ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Tā ir sastopama visdažādākajās sadzīves jomās. Populārākās ir būvniecība, automašīnu remonts nelegālā alkohols un cigarešu tridzniecība, nelegālās preces no ārvalstīm, skaistumkopšana, remontdarbi, taksometru pakalpojumi, auklītes, mājkalpotājas. Barters- darījumi kuri netiek nekur reģistrēti. Par ēnu ekonomiku arī tiek uzskatīts, ja uzņēmums nodarbina cilvēkus un tiem maksā algu aploksnēs, šajā gadījumā arī tiek nemaksāti nodokļi. Ēnu ekonomika veicina nevienlīdzīgu konkurenci, izkropļo tirgu un negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu, kā arī tās dēļ pieejamie statistikas dati var sniegt politikas veidotājiem maldīgu priekšstatu par norisēm tautsaimniecībā. Parādība tiek apzīmēta ar dažādiem nosaukumiem - “pelēkā ekonomika”, “pārskatos neuztvertā ekonomikas daļa”, “neformālā ekonomika”, “ēnu ekonomika”. Šie nosaukumi var tikt dažādi interpretēti. Literatūrā ir sastopamas dažādas ēnu ekonomikas definīcijas. Izplatītākās definīcijas ir „ēnu ekonomika ir iekšzemes kopprodukts, kas nedeklarēšanas un (vai) nepilnīgas deklarēšanas rezultātā nav uzskaitīts oficiālajā statistikā” vai „legālu vai nelegālu preču un pakalpojumu ražošana, kas netiek ietverta oficiālajā IKP novērtējumā”.