Merso ir sarežģītas attiecības ar apkārtējiem. Viegli būtu iedomāties, ka viņš ir vienkārši vienaldzīgs pret citiem, bet, manuprāt, tā nav – es domāju, ka šī jaunā vīrieša pašizolēšanās ir negribēta un daļēji varbūt arī neapzināta.
Apkārtējos pārsteidz Merso vienaldzība par mātes nāvi, viņš tiem šķiet bezjūtīgs, taču vīrietis atzīst, ka ir viņu mīlējis, bet apstākļi iegrozījušies tā, ka viņi savās attiecībās vairs neko viens no otra negaidīja. Advokātu šokēja viņa sacītais, ka „ikviens vesels cilvēks vairāk vai mazāk ir vēlējis nāvi tiem, kurus mīl”, taču es nedomāju, ka tas bija ļauni domāts. Man šķiet, ka Merso juta līdzi mātei un nevēlējās, lai viņai klātos smagi. Iespējams, viņš nāvi saskatīja kā atbrīvotāju no ciešanām.
Viņam ir komplicētas attiecības arī ar jauno sievieti Mariju. Tās klātbūtne viņu iepriecina, un viņš jūtas labi („Mēs ar Mariju peldējām tālāk un jutām, cik saskanīgas ir mūsu kustības un cik mums abiem ir jauki.”). Savās attiecībās viņš ir atklāts – kad sieviete jautā, vai Merso viņu mīl, tas nesaka to, ko viņa grib dzirdēt, jo tā nejūtas. Tomēr ir skaidrs, ka Marija viņam ir ļoti dārga, kas vairāk par mīļāko – „es tikai pēc laba laika sapratu, par ko ir runa, jo viņš sacīja „ar savu mīļāko”, bet man viņa bija Marija”. …