Ko es varu dot Latvijai? Bet vispirms – kas man ir Latvija? Kādu tēlu manā apziņā rada šis vārds? Un vispār – vai rada, jo es taču katru dienu it kā esmu šajā vārdā, tēlā, Latvijā. Es te dzīvoju. Es esmu latviete.
Pēdējā laikā diezgan populāri ir teikt, ka es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti. Jāpiekrīt vien ir, bet man nepatīk kam pilnīgi piekrist. Jā, es mīlu šo zemi. Mīlu ar visām tās klimata un gadalaiku pastrādātajām dīvainībām – sniegu lieldienās, februāra sniegpulkstenītēm, vasarām ,kas pielīdzināmas vai nu lielajam slapjumam vai arī vienai vienīgai tveicei. Es mīlu, jo esmu te dzimusi, jo šo zemi saprotu.
Arī valsts pagātni es mīlu. Nē, tas nav žēlums, tā ir mīlestība pret mocīto latviešu tautu pret valsts vēsturi un, galu galā, arī pret manu pagātni.
Es uzdrošināšos apgalvot, ka, iespējams, mīlu arī Latvijas valsts nākotni. Jo – galu galā – arī es to veidoju.…