Cilvēks ir spējīgs uz augstāku mīlestību nekā to, kura redz lietas kā līdzekļus vēlmju apmierināšanai; cilvēks ir spējīgs uz draudzību un sevis dāvāšanu, spēj atzīt un mīlēt cilvēkus kā tādus. Līdzīgi kā Dieva mīlestība, arī šī mīlestība spēj būt devīga, vēlas otra cilvēka labumu, jo atzīst, ka ikviens cilvēks ir mīlestības vērts. Šāda mīlestība rada kopību starp personām, jo katrs uzskata otra labumu par savu labumu. Tā ir sevis ziedošana tam, kas mūs mīl. Sevi ziedojot, cilvēks atklāj un īsteno to labumu, kas ir personu kopībā, kurā katrs mācās mīlēt un būt mīlēts, uztverot to kā vērtību.
Ideālists ir augstākā pakāpe personībā, kur viss personības labums top noliegts.
Persona – cilvēks kā sociāla būtne, kurš īsteno kādu sociālu lomu. Cilvēks ar savām individuālajām un sociāli nosacītajām īpašībām. (Sengrieķu teātrī par personu tika saukts aktieris, kurš spēlēja maskā).
Personība – noturīgs un vienots cilvēks, kas apzināti vai neapzināti rīkojas pēc noteiktiem tikumiskajiem principiem un spēj atbildēt par savu rīcību. Personība izsaka augstāko sevis apzināšanos un sevis pilnveidošanas darbu. Par vajadzīgu sev un citiem personību padara attīstīts prāts, plaša un bagāta jūtu pasaule, jēgas pilna un radoša darbības spēja. Personības attīstība noris dažādu nejaušo un nepieciešamo nosacījumu mijiedarbībā. Liela loma ir iedzimtajām īpašībām – ārienei, fiziskajam stāvoklim, nervu darbības tipam, spējām, ģimenes videi un sabiedrībai. No ikviena cilvēka vide pieprasa kādas īpašības, kurām ikviens vairāk vai mazāk tiek pakļauts. Piemēram, kara skolas stingrā disciplīna.
Personība nav iemantojama uz visiem laikiem – tai nepieciešama nepārtraukta kopšana. Ir jāizkopj sava garīgā pasaule, kas ļauj sajust dzīvi visā tās krāsainībā un burvībā, nebaidoties šo cilvēcīgo garīgumu paust citiem. Personības tapšanas nosacījums ir cilvēka atbildība par savu pagātni.
…
