Ak, pasaule … pasaule! Tā slēpj sevī puķu pļavas, ūdens dzidrumu un putnu daiļās simfonijas, bet kaut kur tālumā paceļas vulkānu kalni un ledus aizbergi. To apspīd saules trauslie stari un appūš vēju vieglā dvesma. Visur valdīja īstenais un saskanīgais, bet tad uz zemes ieradās cilvēks, kurš soli pa solim vadīja pilsētu, valsti un, galu galā, arī Eiropas Savienību.
Gāja laiks … un tad šajā burvībā ienācu es. Maza, apkārtējās vides neiespaidota un dzīves īstenību neizpratusi, es jau sniedzos lūkoties dziļi zilajās debesīs, kā arī tiecos likt pirmos soļus uz zemes, kuru jutu lēnām pieaugam sev. Tās bija manas pirmās emocijas un jūtas, mana mīlestība kā pret māti, tā pret zemi.…