Ja kāds ielaužas manā intīmajā zonā drūzmējoties koncertā, liftā vai autobusā, arī es sekoju nerakstītajiem likumiem, kurus ievēro Rietumu civilizācijas pārstāvji, kad nonāk pārpildītā telpā. Nonākot ļaužu pārpildītā telpā, es nerunāju pat ar pazīstamajiem cilvēkiem, cenšos būt neitrāla, neizrādot emocijas vai izliekos ka daru kaut ko savā telefonā – internetā kaut ko lasu, vai atbildu uz ziņu. Es viennozīmīgi piekrītu apgalvojumam, ka cilvēki pārpildītos liftos, kinoteātros vai vilcienos pārstāj būt par personības. Viņi neeksistē attiecībā pret pārējiem cilvēkie, tādēl pārējo cilvēku atbildes reakcija, ja kāds no cilvēkiem netīšām ielaužas kāda cita intīmajā teritorijā, nav tāda, kāda tā būtu, ja kāds uzbruktu.
Esot kādā sabiedriskā pasākumā, esmu ievērojusi, ka runājot ar cilvēkiem, kam ir tāds pats vai līdzīgs viedoklis par kādu konkrētu tēmu kā man, es automātiski sāku izmantot līdzīgus žestus un pozas kā mans saruna biedrs. Tā es izrādu, ka piekrītu viņa teiktajam.
Neverbālā komunikācija ir ļoti sarežģīts cilvēku mijiedarbības process, kurš aptver runu, žestis, balss noskaņas un visa ķermeņa kustības. Cilvēks var runāt vienu, bet domāt pavisam ko citu. Taču cilvēka ķermenis nemelo, viņa kustības, žesti un sejas izteiksmes precīzi atspoguļo cilvēka iekšējo stāvokli, jūtas un vēlmes.
…