Bet kāpēc vispār ir nepieciešams kaut ko darīt neapdomāti, ja var taču to darīt rīt vai nedarīt vispār? To palīdz noskaidrot pēdējā, bet ne mazāk svarīgā nodaļa par darbības motivācijas teoriju. Cilvēki izjūt vajadzības, ja rodas fiziskas vai psiholoģiskas nepieciešamības, piemēram, gribēšanu ēst vai gribēšanu pēc klusumu. Ilgstoša atrašanās šādā vajadzību stāvoklī var likt cilvēkam justies neaptīkami, tāpēc rodas motivācija, lai labotu šo situāciju un cilvēks sāktu rīkoties. Taču ne visas vajadzības ir primārās, lai izdzīvotu vai justos labi. Ir arī cilvēki, kuriem dominē vēlme gūt panākumus, savus mērķus izvirza pāri visam, piemēram, viņi vēlas uzstādīt personīgo rekordu, vēlas strādāt patstāvīgi, organizē darbu plānveidīgi utt. Taču ir cilvēki, kuri labāk strādātu grupās, būtu piederīgi kādam kolektīvam, tāpēc viņi izjūt vēlmi piederēt kolektīvam, cenšas saglabāt labas attiecības ar kolēģiem un cenšas izvairīties no riska, proti, ja tiek pieņemts lēmums, tad lēmuma pieņemšanā darbojās daudzi, nevis viens. Tādā gadījumā ir lielāka iespēja, ka kāds izlabos kļūdu, ja tāda būs vai arī papildinās domu ar piemēriem utml. Pārsvarā cilvēki ir piederīgi sociālajai videi nevis tādi, kas darbojas individuāli. Kad studentiem dod iespēju strādāt grupās vai individuāli, es vēl neesmu piedzīvojis gadījumu, kad labprātīgi darbotos individuāli. Vienmēr vēlas darīt darbu grupās, sadalīt pienākumus un galvenokārt atbildību, jo bieži studenti nejūtas pārliecināti par savām zināšanām.
Šī grāmata radīja interesi to lasot, jau pirms tam bija interese par cilvēku uzvedību, bet dažādu apsvērumu dēļ neizvēlējos to kā karjeras mērķi. …
