“Mans ir tas, ko esmu paveicis”, uzskata izcilais pasaules domātājs J. V. Sēte. Arī es, sākot analizēt savu dzīvi, mēģinu uzskaitīt, ko esmu paveikusi.
Rīts. Saulains, apmācies, daudzsološs un pelēks. Bērnība mana. Tai nav aveņu lūpas un melleņu acis, arī lāceņu krelles ap kaklu tā nenēsā. Viņa neskraida pa siliem un tīreļiem ar sēņu grozu un mijkrēšļos nemeklē naktsvijoļu takas, arī piesaulē nedejo bezdelīgactiņu pļavās, kā to ir darījusi dzejnieces Mirdzas Ķempes bērnība. Manējā ir skaitījusi kāpņu pakāpienus līdz piektajam stāvam un atpakaļ, melnā trotuāra malā vērojusi panīkušas un nomīdītas zāles stiebriņa izmisīgo cīņu par saules stara – dzīvības eliksīra pielūgsmi, un visbeidzot tā ir skrējusi. Apkārt smilšu kastei, spēļu laukumam, mājai, kvartālam. Lai noķer mani, nebēdnis vējš, lai aptur matu plīvojumu un mazās sejiņas laimīgo uzvaras smaidu.
Nu jau esmu aizskrējusi līdz 3. vidusskolas durvīm, lai mammas mīlestības pavadīta un skolotāja sirsnīgā acu skatiena sagaidīta, kļūtu par pirmās klases skolnieci. Vai toreiz skrienot pa skolas garajiem gaiteņiem, ienāca prātā doma, ka es kļūšu par sporta skolotāju? Nē, tad vēl nebija ne jausmas. Es tikai skrēju; ātrāk par citiem, veiklāk par citiem un drošāk par citiem. Mamma reizēm dusmojās, tētis īdzīgi rauca pieri, bet skolotāja rakstīja piezīmes dienasgrāmatā.
Fizorga pienākums klasē, pirmās, otrās un aizvien nākamās un nākamās uzvaras sporta sacensībās. Sprints, kross – uzvaras gaviles, prieks, laime, gandarījums. Tas ir visiem redzamais, bet tikai es pati zinu, ko nozīmē sviedru aumaļas, asaru rūgtums, galīgais bezspēks, apātija un dusmās izgāztie vārdi: “ Vairs nekad ”.
“Gribi kāpt uz zvaigznēm, māki stāvēt vagā “ , atgādina dzejnieks O. Vācietis.
Un tad nāk jauna diena, un skrejceļš aicināt aicina mīt soļus tajā.
Dzīves krustceles, profesijas izvēles brīdis. Šaubu, uztraukuma nav, viss ir izlemts jau sen. Tas ir sports, sevis ziedošana vienam skaistam, cēlam mērķim.
“ Visu, ko jūti, visu, ko redzi,
Visu, ko nolemts tev zināt,
paņem un iededz, iededz par sveci,
lai citi var aizdedzināt “
…
