Vēl kāds interesants aspekts man šķiet Sūzanas Zontāgas minētā ideja par to, ka interpretācija ir kā vardarbība pret mākslu. Tas gan nav tik ļoti par skaisto kā tādu, taču diezgan lielā mērā varu pievienoties, konkrēti tai aspektā (kas ar parādas viņas darbos), ka valoda mūs ierobežo, un raugoties uz skaisto un mākslu tikai ar valodas līdzekļu (vienalga vai tā būtu profesionāla kritika vai vienkārši pārdomas) palīdzību, mēs zaudējam daļu no tā uz ko lūkojamies. Skaistajā un mākslā ir kaut kas tāds, kas pieejams sajūtu līmenī un bieži vien nav izsakām runas veidā, jo cita lieta ir ekspresija caur gleznu vai mūziku, kura, manuprāt, ir tuvāka īstenajam sajūtu atainojumam.
Secinot gribētu teikt to, ka manuprāt, skaistais pats par sevi ir ļoti subjektīva kategorija, kurai, lai arī ir kāda savā ziņā vispārīga būtība (priekš manis tā ir šī spēja izraisīt spēcīgu pārdzīvojumu), tomēr piemīt klaji atsevišķš un no situācijas uz situāciju atšķirīgs izpausmes raksturs, kuru, protams, var pakļaut objektīvai analīzei, taču līdz zināmai robežai – jārespektē subjektīvā neatņemamā nozīme skaistā izpratnē.
…