„Filozofija ir tā vērtība, kura mums palīdz vadīt savu dzīvi. Tā mums māca, ka dzīve ir jāatrod kārtībā, ne haosā. Ir jāizprot sakarības, ko veido darbs, dzīves piepildījums, augstie acumirkļi un citas svarīgas vērtības, kuras cilvēkam jāapzinās. „ Meklējot sakarības ir vieglāk daudz ko saprast. Ar šo sakarību palīdzību ir vienkāršāk saprast, kas ir tuvāks patiesībai un par ko vēl vajadzētu padomāt vai tiešām tā tas ir. Ar sakarībām, protams, daudz ko arī var pierādīt, bet ja kam neticam, sakarību dēļ ir grūti arī ko noliegt. Cilvēkam nepārtraukti ir vajadzīgi kādi pierādījumi par kā esamību. Taču brīžiem liekas, ka mēs kaut ko vienkārši zinām. Pašas nepieciešamākās zināšanas, manuprāt, ir iestrādātas ģenētiski. Mēs vienmēr zināsim kā elpot, kā ēst vai dzert, taču pārējais nāk ar domu palīdzību. Un nav domu bez filozofēšanas. Un cilvēka domas attīstās. Nevar izdomāt kaut ko vēlreiz. Tas viss mums tiek atstāts mantojumā. Un visas idejas rodas no tā, ka mēs filozofējam par to, kā būtu jābūt nākotnē. Bez filozofijas, manuprāt šodien nepastāvētu daudz kas. „Griba pēc šī dzīvesveida rodas tad, kad sajūtas pēc kādām vērtībām vairs nav tik spēcīgas, kad cilvēks ir izslāpis pēc kā jauna, sajūt sevī nepilnības vai arī tiecas pilnveidot sevi un savu iekšējo pasauli.” Šāda vēlēšanās, manuprāt ir apņēmusi katru cilvēku. Brīžiem ir vēlēšanās zināt visas atbildes uz visiem jautājumiem. Bet ja mēs visu zināsim, ko mēs darīsim tālāk? Ja cilvēkam nevajadzētu vairs ne par ko domāt, filozofēt, dzīvei, manuprāt nebūtu jēgas. Visa dzīve sastāv no atbilžu meklēšanas, no filozofēšanas, kā kam būtu jābūt un kā viss ir patiesībā. Ja nebūtu šaubu, nebūtu arī nepareiza iznākuma. Līdzsvars starp zināmo un nezināmo izzustu. Tas būtu haoss- kā citi domā, visa pirmsākums. Viss atkal būtu jāsāk no gala. …
