Filozofs Martins Heidegers, runājot par mākslas būtību, par to, kas padara mākslu par mākslu, pretstata mākslas darbam lietu. Lieta ir pazīmju nesēja, tā ir domāta „kaut kam”, tai ir īpašības. Mākslas darbam nav šo īpašību, nav pielietojuma, par to nav iespējams jautāt – Kam tā domāta? Māksla ir pašpietiekama, tā ir simbols, tā ir alegorija. Lietas vērtība slēpjas tās pielietojumā, derīgumā. Mākslas vērtība slēpjas pašā mākslā. Māksla ir skaistuma dēļ.
Lieta ir veidota no materiāla. Mākslas darbā viela ir tikai mākslinieciskā veidojuma balsts un lauks – granīta bluķis nav mākslas darbs un mākslas darbs nav granīta bluķis.
Lietas noveco, mākslas darbi nenoveco – par sadzīves priekšmetiem mēs sakām, ka tie ir veci un tādēļ nederīgi. Īstam mākslas darbam vecums tikai ceļ tā vērtību.
Taču visi šie salīdzinājumi neatbild uz jautājumu, kas ir māksla. „Veidam, kā cilvēks pārdzīvo mākslu, vajadzētu mākslas būtību izskaidrot. Pārdzīvojums ir avots, kas piešķir mēru ne tikai mākslas baudījumam, bet arī mākslas radīšanai”, tā raksta Martins Heidegers.
Mākslas būtība un vērtība rodas mākslinieka uztvērēja apziņā, māksla – pārdzīvojums, kas pārņem, radot mākslas darbu vai piedaloties tā līdzradīšanā – uztverē, slēpj sevī mākslas noslēpumu.
Māksla ir kā cita dabas radīšana, tā it kā pievieno vēl vienu pasauli jau esošajai, dodot pilnesību.
…