Cilvēciskā saskarsme nav iespējama bez elementāro uzvedības, morāles normu un etiķetes ievērošanas. Bieži šīs normas uzskata par brīvības ierobežošanu, jo sabiedrībā ir pieņemti dažādu paaudžu standarti, kā būtu jāuzvedas, bet daudzi jūt to kā ierobežošanu vai individualitātes apspiešanu. Lielākā daļa vecāka gadu gājuma cilvēki dzīvo pēc novecojušiem aizspriedumiem, bet jaunāko paaudžu cilvēki pieņem visu jauno un nedzīvo pēc veciem stereotipiem. Vārds ‘etiķete’ daudziem saistās ar kaut ko augstāk stāvošu, pieejamu tikai izredzētajiem, kaut arī tie laiki jau ir pagājuši un šobrīd tās jau ir starptautiskas pieņemtas normas, kā labāk izturēties sabiedrībā, lai nepieļautu lielas kļūdas un saglabātu pašcieņu un godu pat visneierastākās situācijās.
Etiķetes lielākais stereotips ir tas, ka tā apspiež cilvēka individualitāti, jūtas vai arī cilvēka personību, taču etiķete ir sava veida ētika cilvēkam ar cilvēku, kurai nav vajadzīga individualitāte bet gan atrisinājums situācijai. Lielākais aspekts, kas ietekmē etiķeti kā uzskatāmu personības ierobežošanu mūsdienu acīs ir pateicoties vēstures aizspriedumiem, piemēram, citas rases, kultūras, mentālo vai garīgo traucējumu cilvēku neievērošana. Šie vēstures veidotie standarti ir ietekmējusi arī tā laika paaudzi mūsdienās, kas nav gatava tam lai pieņemtu ka etiķetes normas ir pelnījuši arī cilvēki kuri ir unikāli un īpaši. Pateicoties vēstures periodu maiņai paaudzes uzskata, ka etiķetes normas sāk ierobežot brīvību, jo to laiku kontrasts ir pārāk krass lai paaudzes vienas otras etiķetes normai piekļautos, rodas sapratnes trūkums un konflikts par etiķetes neievērošanu, ko parasti izsaka vecāka gājuma cilvēki. Kulturālas attiecības uzliek pienākumu katram indivīdam cienīt cilvēces izstrādātās vērtības, bez kurām būtu problemātiska sabiedrības eksistēšana, rastos haoss un anarhija. etiķetes prioritātes atklāj plašas perspektīvas savstarpējo attiecību regulēšanā un demonstrē dialogā dalībnieku civilizācijas līmeni
