Fašisms un nacisms

Fašisms- ideoloģija, ko raksturo ticība antiracionālismam, cīņai, harismātiskam līderim, elitismam un ekstrēmam nacionālismam.
Fašisms radās pēc Pirmā Pasaules kara kā reakcija pret divām tā laika vadošajām ideoloģijām- liberālismu un sociālismu. Fašisti uzskatīja, ka liberālisms un sociālisms nostāda sabiedrības locekļus vienu pret otru: liberālisms, uzsverot individuālismu, sociālisms- uzsverot konfliktu starp sociālajām šķirām. Dzīve ir cīņa, kur, lai gūtu panākumus, nepieciešama pozitīva darbība un disciplīna: liberālisms un sociālisms ir pārāk pasīvi, lai izdzīvotu pasaulē, kur valda cīņa un konflikts.
Būtiska fašisma iezīme ir nacionālisms. Valsts ir nacionālās gribas iemiesotāja. Fašistiskajā Itālijā tika glorificēts Senās Romas impērijas varenums.
Indivīdiem pirmkārt un visvairāk jābūt nācijas biedriem, kurai tiem jāvelta visa lojalitāte un mīlestība. Kopums ir iespaidīgāks kā individuālisms. Vienīgi pakļaujot sevi valsts gribai, cilvēki var sasniegt savu augstāko iespēju potenciālu. Fašisms bija spēks, kam vajadzēja vest Itāliju pretī jaunai impērijai, līdzīgai, kāda bija Romas impērija senajos laikos.
Nacionālisms daudziem Itālijas iedzīvotājiem deva piederības sajūtu, drošību un pašvērtību. Viņi bija daļa no lielā veseluma un, kā solīja Musolīni, šis veselums drīz būs viena no spēcīgākajām nācijām pasaulē.

…