Izlasot J.V.Gētes darbu “Fausts”, kas ir viens no izcilākajiem darbiem pasaules literatūrā, vēlos raksturot un analizēt lugas galvenā varoņa dr.Fausta personību un raksturu, tā attiecības ar Mefistofeli, kā arī to tēlus kopumā.
Sižetam autors par pamatu ņēmis kādu 16. gadsimta nostāstu par doktoru Faustu, kas, tiekdamies izzināt nezināmo, pārdod savu dvēseli Mefistofelim. Lugas sākumā Fausts attēlots šaubu, nemiera un dzīvotgribas trūkuma mocīts. Sēžot pie rakstāmgalda tas saka ; “Es jūtu, ka viss, ko es zinu, ir nieks,
Es jūtu, ka nevaru gudrības dot,
Cilvēkus labot un pārveidot.”
Tas vēlas izdarīt pašnāvību, jo neredz jēgu vairs dzīvot. Bet iejaucas Kungs tam sūta zīmes, kuras parādās grāmatā, un Fausta momentā atkal ieplūst dzīvot spars un zinātkāre. Tikmēr Mefistofelis, kurš to vērojot no debesīm, saka par viņu “...viņš prasa zvaigznes visuskaistākās, visaugstos priekus, kādus zeme rada.”…