Varoņi ir uz mērķi orientēti, un, galvenokārt, galvenie varoņi saprot, ka viņiem ir kaut kas nepabeigts dzīvē vai arī ir kaut kāda problēma, kuru viņi mēģina atrisināt. Kopumā šī filma atbilst Holivudas klasiskajam kino stilam, taču iet pretrunā ar Heisa kodeksu, kur ir teikt, ka katram noziedziniekam ir jāatbild par saviem izdarījumiem, kas netika izdarīts filmā. Madelīnas vīrs gribēja nogalināt pašu Madelīnu, viņam tas neizdevās, taču par saviem vārdiem un rīcībām katram no mums ir jāatbild, bet Hičkoks filmas beigās neparāda, kas ar viņu notika, vai viņš tika sodīts vei nē. Ļoti iespējams, ka Hičkoks to ir izdarījis tāpēc, lai paliktu kaut kāda noslēpumainība vai atkal viņš ir izdomājis paeksperimentēt, īsti nav saprotams.
Manuprāt, mūsdienu režisoriem ir jāņem piemērs no Hičkoka un jāveido kaut kas no sevis, no sirds, jāeksperimentē un jāatklāj kaut kas jauns, jo tikai tā var sasniegt savus mērķus. Salīdzinot vecās, 20.gadsimta filmas ar mūsdienu kino, nevar saprast, kāpēc jaunie režisori pārspīlē ar dažādu efektu izmantošanu kino, mūsdienu kino nevar izsekot līdzi darbībām, jo katras piecas minūtes tiek pielikta klāt jauna problēmas un katras piecas minūtes tās tiek atrisinātas. Tāda sajūta, ka jaunajiem režisoriem nepietiek naudas seriālam, tāpēc tiek izveido divas stundas gara filma, kurā ir iekļauts viss. Protams, neiet runa par visiem režisoriem un filmām, ir arī labas filmas, vienīgais ko es nesaprotu, kāpēc nevar pieturēties pie vienas problēmas, kuru var apspelēt tā, ka skatītājs līdz pašām beigām ir nesaprašana un pēkšņi viss atklājas, Hičkoka filmās nav tā, ka skatītājam tiek pasniegta atslēga, ar nodomu, lai skatītājs izprot nākamo fragmentu kā to dara mūsdienu filmās.
…
