Filmas "Maija un Paija" antropoloģiskā analīze

Filma „Maija un Paija” uzņemta 1990.gadā, pēc Annas Brigaderes (1861 – 1933) pasaku lugā „Maija un Paija” attēlotajiem motīviem. Filmā darbība norisinās laikā, kad spēkā vēl bija seno latviešu tradīcijas, paražas un ticība dabas spēkiem. Galvenā varone ir Maija – jauna meitene, kuras māte ir mirusi. Maijas tēvs, Svilis, apņēmis otru sievu – raganu vārdā Pate. Jaunajai sievai ir meita, Paija, kura tiek lolota un lutināta, savukārt Sviļa meita ieņēmusi kalpones vietu. „„Maija un Paija” – brīnumpasaka, ar pamata personāžiem, kuri raksturīgi visai Eiropas folklorai – labestīga, čakla pameita, kas cieš no pamātes pārestībām, un izlutināta, slinka mātes meita. Šī pasaka apliecina mūžīgus tautas ideālus – labā uzvaru pār ļauno, darba tikums, žēlastība, uzticība.”1
Filmā ir attēlotas ļoti daudzas sociālās antropoloģijas tēmas (pat pārsteidzoši daudz). Ir gan tādas, kas atbilst kursā apgūtajām, gan tādas, kuras nesakrīt ar antropologu un sociologu viedokļiem. Tā, piemēram, ļoti labi tiek parādīta mistikas, reliģijas un rituālu tēma, kas caurvij visu filmas sižetu.…