Dzīvesmākslas filosofijā Šmids piedāvā risināt trīs jautājumus: „1. Kā vispār funkcionē varas struktūras sabiedrībā? 2. Kāda ir citu īpašā vara pār mani, un kāda ir mana bezspēcība attiecība pret to? 2. Kāda ir citu īpašā vara pār mani, un kāda ir mana bezspēcība attiecībā pret sevi? 3. Kāda ir manis paša vara pār sevi un mana bezspēcība attiecībā pret sevi? 4. Kāda ir manis paša vara pār citiem un to bezspēcība?”
Jaunas dzīvesmākslas meklējumu pamatā ir nemiers, kas izvēršas ētiskaja jautājumā, kam piešķirts divējs skanējums: „Kas man ir darāms? Kas mums ir darāms? „Es” jeb pats tiek sajūgts ar „mēs”, atkārtoti uzsverot savstarpējības nozīmi, taču šī savstapējamība ir sakāma pašam ar sevi. Var teikt, ka meklējamā dzīvesmākslas filosofija ir eksistences ētika, taču tā ir ētika, kas sakņojas estētikā. Tādejādi Šmida dzīvesmākslas teorija ja ne turpina Fuko ideju par eksitences estētiku un dzīvi kā mākslasdarbu, tad noteikti ar to sabalsojas. Vilhelms Šmids dzīvesmākslas filosofiju cenšas pamatot estētikā. Šādam skatījumam ir savs pamats, gluži tāpat kā dzīvesmākslas finālajam argumentam, proti, dzīves īsumam. Tas ir vedinājums veidot dzīvi, jo tā ir īsa. Diez vai filosofija kā dzīvesmāksla ir pierādāma, drīzāk to var parādīt, tā var pastāvēt kā demonstrēta teorija, kuras pamatā ir izvēle. Filosofija kā dzīvesmāksla nav dzīves estetizēšana, taču tā noteikti ir aist-ētiska.
Šmida dzīvesmākslas filosofija nav mēģinājums pārvērst visu filosofiju par dzīvesmākslas teoriju vai atzīt tikai tādu filosofiju. Tā ir mēģinājums iekļaut to mūsdienu filosofijā, pamatot dzīvesmākslu kā filosofijas sastāvdaļu. Šmids mēģina savienot akadēmisko un neakadēmisko filosofiju, jo akadēmiskā filosofija nereti ir žonglēšana ar terminiem, kas lielākajai daļai cilvēku nav saprotami, bet neakadēmiskā jeb brīvā filosofija ir institucionāli nesasitīta filosofija.
…