Apziņa, spēja orientēties laikā, saprast savas dzīves gala un sākuma pastāvēšanu, uzdot jautājumus par dzīves jēgu ir cilvēka privilēģija, bet reizē arī problēma, ar kuru jātiek galā. Protams, ne visus moka šis jautājums, daži vienkārši eksistē un nelauza galvu par dzīves jēgu. Apziņa ir ne tikai dabas balva, bet arī pienākums. Pienākums, kurš visskaidrāk parādās nepieciešamībā apzināties pasaules kopsakarības un rīkoties tā, lai pasauli nesagrautu. Filozofija ir galvenā atbildīgā par šī apziņas uzdevuma, pamatmisijas īstenošanu.
Filozofija tā ir zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgajiem attīstības likumiem un mūsdienās tā nodarbojas ar jautājumiem, uz kuriem joprojām nav skaidru atbilžu, piemēram, vai eksistē Dievs, kas ir brīvība, vai eksistē dvēsele u.c. Tātad tie ir normatīvie jautājumi, proti, nevis par faktiem, kas eksistē, bet par to, kā vajadzētu būt uz pasaules, kā rīkoties, kā dzīvot, kam ticēt.
Vārds „filosofija” no grieķu valodas („sophia” – gudrība, „philia” – mīlestība, draudzība, patika) tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība, taču jāievēro, ka mūsdienās lieto vārdu „filozofija”, kas it kā ir ērtāk lietojams latviešu valodā. Filozofēšana tā ir pastāvīgas spējas domāt.…