Vienā no savām vēstulēm, kura bija veltīta čehu mākslas vēsturniekam Oskaram Polakam, Francs Kafka ir rakstījis: “Man šķiet, ka lasīt vajadzētu tikai tādas grāmatas, kas kož un dur. Ja grāmata mūs neapveltī ar dūres sitienu pa galvu, kālab tādu vispār lasīt?... Taču mums vajadzīgas grāmatas, kas nāk ar nelaimes spēku, kas nodara sāpes, gluži kā tāda cilvēka nāve, kuru mīlam vairāk par sevi, gluži kā pašnāvība, grāmatai jābūt kā cirvim, ar ko salauzt mūsos aizsalušo jūru.” Manuprāt, šis citāts tieši raksturo F.Kafkas daiļradi, kurā spilgti atklājas mazā cilvēka traģiskā bezspēcība. Viņa caurstrāvoti absurdam un bailēm no ārpasaules un augstākās autoritātes darbi ir unikāla parādība pasaules literatūrā, jo F.Kafkas filozofija ir kā labirints, tas ir tunelis, kur gaisma nedeg, un to nevar atrast.…