Frīdrihs Nīče ir dzimis Vācijā, cēlies no protestantu garīdznieku dzimtas. Agri zaudējis tēvu, bet ne materiālo labklājību, , kas ļāva viņam no 1864 – 1869. gadam studēt klasisko filoloģiju Bonnā un Leipcigā. Tomēr Nīče nekad nav ieguvis akadēmisko filozofisko izglītību. Studijas uz laiku tika pārtrauktas, kad Nīče dienēja armijā, bet viņa dienests beidzās ar smagu traumu – kritienu no zirga.
Dažādās jomās Nīče stipri ietekmējies un pat atgādinājis Šopenhaueru (Šopenhauers Arturs (1788 – 1860) dzimis tolaik brīvajā Dancigas pilsētā, tagadējā Gdaņskā. Izcils „Vācu filozofijas zelta laikmeta” filozofs, kurš, kā pats uzskata, turpina Imanuela Knta filozofiju.).
Atdarinot Šopenhaueru, Nīče pameta akadēmisko karjeru un turpināja dzīvot vientulībā, sešpadsmit gadu garumā sarakstot tādas pērles kā „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”, „Cilvēciskais pārāk cilvēcisks”, „Morāles ģenealoģija”, „Tā runāja Zaratustra”.
Tieši lielā cieņa pret Šopenhaueru satuvināja Frīdrihu Nīči un Rihardu Vāgneru, kuri kļuva par tuviem draugiem. Vēlāk gan abi sastrīdējās un draudzība pajuka, par ko pats Nīče izteicies: „Tā bija šķiršanās, no kuras var aiziet bojā.” Tad tika publicēti darbi „Vāgnera lieta” (1888) un „Nīče pret Vāgneru” (1895).
Nīčes uzskati, kas pausti viņa darbos, stipri ietekmēja sabiedrību. Darosmīgākais un revolucionārākais viņa solis, manuprāt, bija pilnīga reliģijas un Dieva noliegšana. Nīče vienmēr nicīgi izsakās par reliģiju: „Māksla uzplaukst tad, kad atslābst reliģijas ietekme,” slavenais Nīčes teiciens „Dievs ir miris”, beigās vēl piebilstot, ka mēs paši viņu esam nogalinājuši. Kā izaicinājums Kristietībai ir slavenais Nīčes darbs „Antikrists”, kurā tiek zākāta Kristietība: „Kas ir kaitīgāks par jebkuru netikumu? – praktiskā līdzjūtība pret visiem izvirtušajiem un vājajiem – Kristietība...” [2;27]
…
