“Mihi ipsi scripsi!” - bieži uzsauca Nīče savās vēstulē, runājot par kādu savu pabeigto darbu. Tam, kurš ielasījas Nīčes darbos tie vārdi liksies īpaši zimīgi. Tā, pēc būtības, viņš gan rakstīja, gan domāja tikai sev pašam, un tikai par sevi rakstīja, pārveidojot savu iekšējo “es” atdalītajās domās.
Manuprāt reti kādam filozofam domas darbība un iekšēja garīga pasaule ir tik cieši saistīti. Par pašu Nīči varētu pateikt ar viņa vārdiem to, ko viņš teica par filozofiem vispār: “ Visi filozofi bez izņēmuma līdz šim cieta no viena trūkuma: viņi domāja nevēsturiski, antivēsturiski. Viņi pamatojās uz cilvēka, kuru radīja viņu laikmets un apkārtne, vai drīzāk viņi paši un pat tikai paši; viņiem likās, ka jau ar pašanalīzas palīdzību viņi sasniedz mērķi – cilvēka “pazīšanu” un “pakāpeniski es sapratu, kas līdz šim bija kura katra dižena filozofija – tās radītāja grēksūdze un savā veidā neapzināti uzrakstītie memuāri” [По ту сторону добра и зла].
Izvērtēt Nīči kā teorētiķi, apsvērt viņa ieguldījumu filozofijas zinātnē, manuprāt, nozīmē piemeklēt vilšanās. Nīčes ideju nozīmīgums nav tās teorētiskajā savdabīgumā, nav tās apstiprinājumā vai tās noraidamībā; visa lieta ir tajā intīmajā spēkā, ar kuru personība vēršas pie personības, tā, ko pēc Nīčes vārdiem var apgāzt, bet nevar “apglabāt”. No otras puses, vadoties tikai pēc Nīčes ārējas dzīves, lai saprastu viņa iekšējo pasauli – noķert tukšo apvalku. …