Folklora kā latviešu kultūrvēstures avots

Tautība, piederība noteiktai kultūrai un videi, ir īpašību kopums. Katrai tautai savs. Latvietis ir tas, kurš ciena savu latviešu valodu, tradīcijas, Latvijas zemi un tautu, rūpējoties par tās labklājību un attīstību, aizsargā no visa postošā un izprot vienotības lielo nozīmi. Cilvēks, kurš neciena savu tautu, nespēj cienīt neko, jo vienīgi piederības apziņa tautai un cieša saistība ar tās tradīcijām un vērtībām veido cilvēku par patiesi pilnvērtīgu būtni. Vai tā ir? Nereti nācies dzirdēt sarunas, kurās cilvēki zobojas par dalīšanu "īstajos" un "mazāk īstajos" latviešos. Tomēr ikviens, domāju, kaut reizi ir nojautis, ka pastāv kāds dalījums.
Cilvēkam piedzimstot noteiktā vietā, ir dotas savas iespējas un ierobežojumi, dots noteikts pamats. Katrā laikā un vietā šie apstākļi ir atšķirīgi. Un ir kāds ceļš, kurš vispilnvērtīgāk nodrošina cilvēka personīgo izaugsmi. Tas ir tautiskais ceļš. Tā gājējiem jāapzina trīs lietas:
1) savas tautas garīgās vērtības,
2) pašreizējās situācijas atbilstība vai neatbilstība minētajām vērtībām,
3) līdzekļi, ar kuriem mazināt apstākļu neatbilstību tautiskajiem ideāliem.
Cilvēks, kurš šādi veido savu dzīvi Latvijā, ir uzskatāms par Latvieti, tas kurš pēc šiem principiem vadās Krievijā, ir Krievs, Vācijā - Vācietis utt.…