Franču revolūcija piesaistīja visas Eiropas uzmanību, jo arī cittautieši, kuri dzīvoja Francijā, uzskatīja Franciju par Eiropas civilizācijas centru. Revolūcija izvērsās ne tikai par nacionālu notikumu, bet par visaptverošu mēroga notikumu. Absolūtisms zaudēja savu pievilcību iedzīvotāju vidū, Eiropas uzņēmēji necieta merkantilistu iejaukšanos ekonomiskajā neatkarībā, kas kļuva par šķērsli un slogu, starp monarhiju, aristokrātiju un vidusšķiru veidojās pieaugošs naids, visur valdīja aizdomu un neuzticības gaisotne.
Cēloņi:
1.Monarhu cīņa par privilēģijām – valsts iejaucās apgabalu un sabiedrisko grupējumu iekšējās lietās , karaļiem bija grūti noturēt aristokrātiju izolācijā un stingrā pakļautībā, intendantūras efektivitāte kritās, jo paši vēlējās saglabāt savu priviliģēto stāvokli. Parlamentu neapmierinātība un aizstāvība par savām tiesībām pieauga, bloķē jaunu nodokļu uzlikšanu;
2.Augošas domstarpības starp Francijas grupējumiem un slāņiem. Bīskapi, arhibīskapi, kardināli bija nākuši no aristokrātu vidus, saņēma mantojumā dažādas zemes un īpašumus, kas bija atbrīvoti no nodokļiem. Baznīca noteica pati savu nodokli – 10-to tiesu, ienākumi tika nevienlīdzīgi sadalīti starp klēra locekļiem, augstākā garīdziniecība piesavinājās lielāko daļu un draudzes priesteriem atstājot tikai mazliet – neapmierinātība pieauga ne tikai ierēdniecības garīdzinieku vidū, bet arī nodokļu maksātāju vidū. Francijas otrā kārta noslāņojās – tiesu muižnieki un dižciltīgie muižnieki, kuru starpā valdīja nesaskaņas. Arī trešā kārta bija noslāņojusies – amatnieki, sīkmuižnieki, ierēdņi, finansisti. Trešās kārtas nepamierinātība pieauga, jo viņiem bija liegtas tiesības piedalīties valsts politiskajā dzīvē.…
