Mūsu jaunāko laikmetu raksturo kā progresīvo laiku, kurā tika izdarīti nozīmīgi atklājumi zinātnē. Taču, neskatoties uz šiem sasniegumiem, konfliktu risināšana politiskājā mērogā nekļuva humānākas. Vēl pagājušajā gadsimtā tika izdarīts smags starptautisks noziegums, tika pārkāptas starptautiskās tiesības. 20. gs. izdarītais genocīds vēlreiz to apstiprina.
Genocīds – (no grieķu valodas „genos” – „dzimta”, „cilts”, no latīņu valodas „caedo” – „nogalinu”), iedzīvotāju grupu pilnīga vai daļēja iznīcināšana nacionālo vai reliģisko motīvu dēļ.1
Pirmo reizi 1944. gadā jēdzienu „genocīds” pielietoja poļu jurists Rafaēls Lemkins, kurš pēc izcelsmes bija ebrejs. Šo vārdu viņš izmantoja, lai apzīmētu drausmīgu iznīcināšanās politiku, kura bija vērsta pret ebrejiem. Genocīda koncepta vēsturiskā attīstība un jēdziena realizēšana bijusi ilga un sarežģīta. 2 Sākotnēji genocīds netika uzskatīts par patstāvīgu starptautisku noziegumu, tas tika aplūkots kopsakarā ar noziegumiem pret cilvēci. Ebreju un citu reliģisko un etnisko grupu iznīcināšanā Tokijas un Ninenbergas kara tribunāli saskatīja vajāšanu. Genocīda atzīšanā par patstāvīgu starptautisku noziegumu būtisks bijis Rafaēla Lemkina ieguldījums, kurš savos darbos: ... “General (Transnational) Danger”, 1933; “Axis Rule in Occupied Europe”, 1944; “Genocide: A Modern Crime”, 1945; “The Crime of Genocide”, 1946; “Genocide as a Crime under International Law”, 19473 padziļināti pētīja genocīda kā starptautiska nozieguma būtību un augsto bīstamību.…
