Gundegas Repšes stāstu krājuma "Septiņi stāsti par mīlu" analīze

Gundegas Repšes stāstu krājums „Septiņi stāsti par mīlu” tapis 1992.gadā. Tā ir spēle uz apziņas un zemapziņas robežas. Katrs stāsts atklāj sevī vēlmi izzināt un izprast nezināmo.
Pirmais stāsts „Vējam līdz” liek ieskatīties, kas tā ir par pasauli, kurā mums ļauts ieiet un kopā ar vēstītāju (stāstījums ir pasniegts pirmajā personā) izjust bijušā un esošā klātbūtni. Stāsta varonis uzrunā savu mīļoto Ģertrūdi: „Ķermenis mans sadalīts, sabirzis pelnos un izsvaidīts. Liec man mieru meitenīt! Mans kaps ir tukšs, smieklīgs un kropls.” Tas ir skatījums no viņpasaules, aizsaules, no zemes dzīvei paralēlas telpas. Cilvēka dvēsele cenšas saņemt atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem par dzīvi — kāpēc notiek tā? Stāsts beidzas ar to, ka dvēsele ir saņēmusi visas atbildes un beigusi šī dzīves loka izziņu.
Otrais stāsts „Gadsimta nakts” apskata zemes dzīves krāsainību, zemes dzīves kaislības un maskas, ko neaizklāj aizsaules apskaidrotības sudrabpelēkais plīvurs.…