Gustavs Zemgals lielākai sabiedrības daļai, visticamāk, zināms tikai kā otrais Latvijas Valsts prezidents, taču viņš mūsu zemes un latviešu labā darījis daudz vairāk. Ne par velti guvis lielu cieņu un atzinību gan politiķu, gan pārējās tautas acīs. Strādājot advokāta profesijā, G.Zemgals panāca taisnīgumu, prezidentūras laikā – demokrātiju, taču nākamajām paaudzēm mantojumā atstāja nesavtību un citas nozīmīgas vērtības, kas rosināja ticēt saviem spēkiem un gūt būtiskus panākumus gan personīgajā dzīvē, gan darbā.
Gustavs Zemgals bērnību pavadīja lauku mājās Džūkstes pagastā vienkāršā amatnieku ģimenē kopā ar 3 māsām un 2 brāļiem. Dzīvojot kuplā ģimenē, kurā tēvs bijis apkaimē labi zināms galdnieks, viņš saprata, ka labu attiecību uzturēšana ar līdzcilvēkiem, viņiem sniegtais atbalsts, izpalīdzība un sapratne ir daudz augstāk vērtējama par labi apmaksātu un prestižu darbu. Jau bērnībā pasaku grāmatu vietā viņš lasīja likumu krājumu Kurzemes arājiem, interesējās par cilvēku tiesībām un pienākumiem. (Auziņš, 2006) Radušos interešu dēļ G.Zemgals pēc mācībām ģimnāzijā Rīgā devās uz Maskavu studēt tiesību zinātnes, kas pavēra jaunas iespējas palīdzēt un atbalstīt latviešus.
Atgriežoties Rīgā, cilvēkmīlestības un humānu jūtu vadīts, Gustavs Zemgals izvēlējās nevis prokurora vai tiesneša amatu, bet gan advokāta darbu. (Auziņš, 2006) Viņš plānoja aizstāvēt zemnieku un strādnieku intereses, uzskatus un viedokļus, domāja par to, lai uzvarētu taisnība, nevis biezākais naudas maks. Gustavu Zemgalu visvairāk piesaistīja vienkāršie latvieši, kas iztikas līdzekļus pelnīja godīgā ceļā, smagi strādājot. Parasti advokāta profesijā strādājošie pelnīja labi, īpaši gadījumos, kad tika risināta kāda svarīgāka lieta ar turīgākiem klientiem. Taču bieži viņš gāja tiesā cīnīties pat par velti, ja klients bija trūcīgs un nespēja samaksāt par sava aizstāvja pakalpojumiem. (Auziņš, 2006)…
