H.Fildinga teikto, ka viņa romāns ir „prozaisks komisks episks sacerējums”(156), varētu traktēt, kā autora paša - sava rakstības stila novērtējumu. „Fīldinga mākslinieciskā metode ir liels 18.gs. reālisma sasniegums. Atsacījies no Ričardsona pieņemtās epistulārās formas, viņš savu romānu veido kā dzīvu stāstījumu, ko caurstrāvo viegls humors vai asa satīra, atkarībā no tā, par kādu personāžu tiek runāts”. Darbs iekļaujas prozas žanrā, tas ir romāns, kas sniedz plašu, dziļu laikmeta un sava laika dzīves kopsakarības, filozofiski vispārinātu pasaules ainu. Tajā atveidoti cilvēki ar vājībām, kļūdām, darbs ir šķietami reālas pasaules atveidojums. Romāna stils ir kā savdabīga spēle, kurā autors rotaļājas gan ar saviem tēliem, gan lasītāju, ievedot to spilgtā vidē, kurā atveidoti mākslinieciski labi savirknēti notikumi, radot raibu mozaīku. Saliekot kopā nupat izvirzītās teorijas, šķietami rodas skaidrāks, kāpēc autors būtu varējis savam darbam sniegt tādu raksturojumu.
Savukārt, Fīldinga vārdi „Ja tevi (lasītāju) iepriecē...pilnības paraugi tad tu arī viegli atradīsi grāmatas, kas apmierinās tavu gaumi, bet tā kā mums visā savā mūžā nav gadījies tādus sastapt, tad mēs arī nevēlējāmies tādus parādīt...”(421) Tā kā Fīdings ir materiālistiskās pasaules uzskata piekritējs, un pasauli atveido nevis tādu, kādai tai vajadzētu būt, bet tāda, kāda tā ir, ar visām tās kroplajām un nepilnīgajām izpausmēm. Tāpēc visi varoņi nav „balti un pūkaini.” Vēršoties pie lasītāja Fīldings savus nodomus arī neslēpj. Viņš izsmej, ironizē sava laika sabiedrību, un kādam tas varēja arī nepatikt. Tāpēc rakstnieks, laikus brīdina, ja nepatīk – labāk neriskēt un nemocīt sevi ar tāda daiļdarba baudīšanu.
…