Henrika Ibsena „Pērs Gints” - viss vienā!

Henrika Ibsena (1828 – 1906) „Pērs Gints” ir attēlota kā dramatiska poēma, kur savijas reālās dzīves ainas, notikumi un tautas pasaku fantastika, kuras satur daudz alegorijas un simboliku. Galvenā varonis lugā, Pērs Gints, sākumā ir neapvaldīts un bravūrīgs jauneklis, kuru savaldzina daiļā un cildenā zemnieku meita Solveiga. Pērs jūtas morāli netīrs un nevar pieņemt viņas mīlestību. Pateicis Solveiga, lai viņu gaida, Pērs dodas plašajā pasaulē. Nokļūstot Amerikā viņš iegūst kuģus, plantācijas un tirgojas ar vergiem. Bet Āfrikā kļūst par musulmaņu pravieti, par tādu uzdodas. Pērs uzskati par dzīvi: „plīvot laika straumei līdzi sausām kājām”. Pērs pieredz arī ne vienu vien neveiksmi, taču vienmēr prot tikt cauri sveikā. Kad beidzot Pērs Gints sasniedz cienījamu vecumu, viņš mēro ceļu atpakaļ uz dzimteni, bet kuģa avārijā zaudē visus savus mūža iekrājumus – naudu un pats tik tikko nenoslīkst. Un tomēr Pērs izglābjas, iegrūzdams dzelmē kādu no kuģa ļaudīm, kas arī bija pieķēries pie apgāzušās laivas.
Pēram visu dzīvi nav nekādu sabiedriski nozīmīgu mērķu, viņam rūp tikai pašam sava labklājība. Ja tas izdevīgi, Pērs aizmirsīs arī pats savu pašcieņu, piemēram, viņš ļauj, lai kaut kādi kalnu troļļi piesien viņam asti un ir ar mieru pat ielīst dzīva pērtiķa ādā. Vēlāk pie Pēra Ginta ierodas simbolists – Pogu lējējs un paziņo, ka viņš ieradies pārkausēt Pēru Gintu. Visbeidzot arī pats Pērs atzīst, ka viņa dzīve bijusi bezvērtīga:
„Tu skaistā zeme, jel piedod man tu, Ka tavu zāli es mīdīju!”
Rakstnieks poēmas beigās cenšas rast kādu izlīdzinājumu un attaisnojumu Pēra dzīvei. Atgriezdamies dzimtenē, Pērs atgriežas kalnos savas būdas, kur visu laiku dzīvojusi mūžam uzticīgā Solveiga un viņu joprojām gaida. Mīlestība ir Solveigas dzīves laime, bet Pēram Gintam viņa saka:
„Caur tevi mans mūžs bij daiļš dziedājums. Esi svētīts, tu turēji solījumu!”

…