Pavērojot skolēnus tagad un dažus gadus atpakaļ, nekas jau īpaši nav mainījies, tāpat agrāk bija bērni, kuri citu vidū izcēlās, bija kustīgāki, aktīvāki, nemācījās, bija izklaidīgi, tikai tad, ja skolotājs un vecāki netika ar viņiem galā, vienkārši sauca tos par nepaklausīgajiem, izlaistajiem bērniem piemēroja viņiem attiecīgus sodus, lai pāraudzinātu, savukārt, tagad, gadiem ejot, ir ieviesies jauns termins- hiperaktivitāte un tas, ka hiperaktīviem bērniem ir jārada iespēju izkustēties, jāsaaudzē tos, jārada apstākļi, lai viņiem būtu labi un neviens viņus neatstumtu no kolektīva. Vai tiešām hiperaktīvs bērns ir mūsdienu aktuālā pedagoģijas problēma? Kā notiek skolās reālajā dzīvē un ko par to raksta pieejamā literatūra? Vai tiešām pastāv tik nopietnas problēmas ar šiem bērniem?
Ja klasē mācās bērns ar šādu diagnozi, kuru ir uzstādījis ārsts, tad ne pats skolēns ne arī viņa vecāki to negrib atzīt. Pašlaik ir pieejama diezgan maza informācija par to, kas tad ir īsti šī te hiperaktivitāte un tāpēc šie bērni un viņu vecāki uzskata to par kaut kādu novirzi, slimību un negrib to atzīt. Parasti, ja ārsts ir devis šādu diagnozi, tad atbilde pārsvarā ir –Mans bērns ir pilnīgi vesels, ko jūs iedomājaties! Tāpēc arī skolā šie bērni netiek īpaši atdalīti no pārējiem. Visi tiek mācīti un audzināti vienādi. Psihologi uzskata, ka ļoti svarīgi, lai šādam bērnam vienmēr būtu iespēja izkustēties, iziet no klases un, lai pieaugušais nodod grozus paša bērna rokās. Dzīvē, tā nekad nenotiek, jo uzskata, ka šāda veidā var rasties vispārējs haoss mācot bērnus, jo ja vienam tā vajag, tad arī visiem. Varētu jau arī pastrīdēties par to, vai mūsdienu ārsti spēj uzstādīt pareizi šādu diagnozi. Bieži pārspīlē, lai izvairītos no citiem psihiskiem iemesliem, kāpēc bērns tā rīkojas.
Bieži gadās, ka bērns mājās ir pavisam savādāks nekā skolā. Mācībās viņš ir izklaidīgs, stundās trokšņo, atrodas nepārtrauktā kustībā, grūti pierunāt apsēsties sava vietā un mierīgi paklausīties, ko stundā stāsta skolotājs, taču mājās viņš ir mierīgs, klausa vecākus utt. Un tajā pašā laikā viņam ģimenē nekad nav pietrūkusi uzmanība un mīlestība, nav nekādas alerģijas un saindējumi ar svinu, taču viņš grib iegūt uzmanību arī no citiem, parādot to, ja mani mīl mājās, tad visur citur mani arī jāmīl.
Gadās, ka hiperaktīvi bērni nāk no nelabvēlīgajām ģimenēm.
…
