1. Inflācijas problēmas sākās jau 1. Pasaules kara laikā. Ķeizariskajai valdībai sāka uzkrāties valsts parāds un tā mēģināja to dzēst, laižot apgrozībā vairāk naudas. Valsts parāds 1913. gadā sastādīja 5 miljardus marku. 1919. gadā tas bija palielinājies līdz 144 miljardiem marku, jo ķeizariskā valdība nefinansēja karu, realizējot ļoti stingru nodokļu politiku, bet gan īstenojot naudas aizņemšanās pasākumus, kas veicināja ilgstošu valsts grimšanu parādos.
2. Kara beigās naudas apgrozījums bija palielinājies par 400%, lai gan preču cenām arī vajadzēja celties par tādu procentu daudzumu, tās bija cēlušās tikai par 140% kopš kara sākuma. Tas bija tādēļ, ka cilvēki sākumā uztvēra cenu celšanos sakarā ar to, ka nebija pieejami pietiekami daudz produktu.
3. Vācijas valdības pasivitāte finansu jautājumā ir jāsaprot arī kā vācu stratēģijas sastāvdaļa reparāciju politikā. Kamēr Vācijā pastāvēja inflācija, tikmēr uzvarētājvalstīm reāli nebija iespējams noteikt patieso Vācijas maksātspēju reparāciju jautājumā.
4. Pēc Francijas iebrukuma Rūras teritorijā, sākas strauja Vācijas inflācijas augšupeja, jo tagad Vācijai vajadzēja uzturēt miljoniem iedzīvotāju, kuri atradās okupētajā teritorijā. Iedzīvotāji no Rūras rajona nemaksāja nodokļus un Vācijai nepiegādāja ogles, tāpēc tās vajadzēja iepirkt par nelielajām valūtas rezervēm, kas bija saglabātas.
5. Rūras okupācija beidzās 1923. gada rudenī, kad pie varas nāca kanclers G. Štrēzemans. Ar viņa pavēli tika izbeigta Vācijas iedzīvotāju „pasīvā pretošanās” un Francija izveda savu karaspēku no Rūras teritorijas. 15 novembrī Vācijas marka tika nostabilizēta un tika noteikts kurss 1 biljons marku pret vienu zelta marku.
…
