Kā zināms, Hitlers mācījās divās vidusskolās un nevienu no tām nespēja pabeigt. Pats viņš to savā grāmatā „Mein Kampf” ar savu dumpīguma garu, nevēlēšanos kļūt par ierēdni, kā to vēlējās viņa tēvs, un nodomiem veltīt savu dzīvi mākslai. Ņemot vērā Hitlera pietiekamās intelektuālās spējas( pamatskolā viņa sekmes bija teicamas), galvenais viņa neveiksmju cēlonis ir gribasspēka un pašdisciplīnas trūkums. Jau šajā periodā Hitleru neinteresēja nekas cits, izņemot tieksmi pēc varas. Vidusskolā viņa mīļākā nodarbe joprojām bija kara spēles un Kārļa Maija „indiāņu romānu” lasīšana. Iedomu pasaule, kurā viņš juta neierobežotu varu un spēku, bija svarīgāka par dzīves realitāti. Patiess trieciens Hitleram bija izgāšanās iestājeksāmenos Mākslas akadēmijā Vīnē. Šajā gadījumā vairs nederēja attaisnojumi, kuri tika likti lietā pametot vidusskolu. Viņš tika atraidīts tajā jomā, kurā redzēja savu dižo nākotni. Hitleram nekas cits neatlika, kā nolādēt akadēmijas profesorus, sabiedrību un visu pasauli. Kad beidzās naudas līdzekļi, Hitlers nokļuva sabiedrības padibeņu vidū, nakšņojot nakts patversmēs, pārtika no gadījuma darbiem. Tomēr ar laiku viņam izdevās no šī stāvokļa izkļūt un piepelnīties ar pastkaršu un akvareļu gleznošanu un pārdošanu. No šī brīža Hitleram bija visas iespējas kļūt par sīkburžuju, sīku biznesmeni. Cits viņa vietā par tādu arī būtu kļuvis, bet ne Hitlers: „Viņš bija un palika ārkārtīgi patmīlīgs cilvēks, kurš neinteresējās ne par vienu un ne par ko, dzīvojošs pusiedomu, puspatiesības pasaulē ar degošu vēlēšanos cīnīties, pilns naida un aizvainojuma, viņš bija un palika cilvēks bez jebkādiem reālistiskiem priekšstatiem, mērķiem un plāniem par to, kā realizēt savas ambīcijas”.
Hitlera pēdējā cerība bija piedalīšanās Pirmajā pasaules karā. Viņš vairs nejutās izstumts, gluži pretēji, viņš jutās kā varonis, kurš cīnās par Vāciju, par tās slavu un pastāvēšanu.
…
