Pats vārds „humānisms” ir radies salīdzinoši nesen. Ar to apzīmē 14-15.gs radušos eksistences un domāšanas stilu, kura piekopējus apzīmē ar vārdu „humānisti”. Tas ir savdabīgs laiks, kuru raksturo viduslaiku kultūras noliegums, bet nenoliedzami tas izveidojas kā savdabīga viduslaiku un antīkās kultūras sintēze. Humānisti nodarbojās ar humanitārajām studijām – studia humanitatis. Tās raksturīgākā iezīme ir „atgriešanās” pie antīkajām studijām, mācoties sengrieķu valodu, filosofiju, tiesības un ētiku. Humānisti saprot, ka Svētie raksti un Aristoteļa filosofija nav vienīgā gudrība un ka patiesība nav viennozīmīga; līdz ar to atgriešanās pie skepticisma. Šiem filosofiem centrā vairs nav Dievs, bet gan cilvēks un pasaule, kurā tas dzīvo. Tāpēc par svarīgu apspriešanas objektu kļuva ētika, jo baznīcas dogmatiskā ētika humānistiem vairs nešķita piemērota. Tāpēc būtu jānoskaidro, ko jaunu cilvēka pasaules uztverē, tikumu un grēku izpratnē ienesa humānisti un kas saglabājās no viduslaiku izpratnes par šīm tēmām …